Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks aicina komercbankas un politiķus rīkoties, lai varētu norakstīt iedzīvotājiem krīzes laika parādus.
Kazāks LTV raidījumā “Rīta panorāma” norādīja, ka pirms desmit gadiem pirms krīzes iedzīvotāji aktīvi ņēma kredītus, pārsvarā hipotekāros kredītus, un krīzes laikā nespēja tos atmaksāt, bankas atsavināja mājokļus, bet ar to nepietika, lai segtu parādu un cilvēki palika vēl parādā.
Bankas šos parādus pēc būtības jau norakstīja kā neatgūstamus, sacīja Kazāks. Taču pašlaik, ja banka norakstītu parādu, tas skaitītos ienākums, no kura būtu jānomaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, norādīja Kazāks.
Viņš mudina politiķus risināt šo situāciju un arī bankām iesaka nākt pretī šiem iedzīvotājiem. Kazāks norādīja, ka finansiāli šādā gadījumā neviens neko nezaudētu, jo bankas jau sen neplāno šos parādus atgūt.
Būtu sociāli taisnīgi šos parādus norakstīt, sacīja Kazāks. Viņš arī skaidroja, ka šādu parādu norakstīšana ļautu cilvēkiem pilnvērtīgi atgriezties ekonomikā, jo parādu dēļ daļa no viņiem ir ēnu ekonomikā. Kazāks uzsvēra, ka parādu norakstīšana attiektos tikai uz pirmskrīzes “burbuļa” parādiem.
Tikmēr lielākās bankas jau atzinušas, ka ir gatavas diskutēt par Kazāka ierosinājumu, taču norāda, ka nepieciešama arī kredītņemēju gatavība dialogam un vismaz daļēja parādsaistību segšana, norādījuši vairāku aptaujāto banku pārstāvji.
"SEB bankas" vadītāja Ieva Tetere skaidroja, ka kopumā Latvijas Bankas vadītāja piedāvājums par privātpersonu parādu aktīvāku norakstīšanu ir racionāls. Tetere informēja, ka "SEB banka" jau vairākus gadus strādā ar kredītņēmējiem, kas ekonomikas lejupslīdes laikā nav varējuši pildīt savas saistības un savus īpašumus ir pārdevuši, lai segtu uzņemtās saistības, bet nekustamā īpašumu cenu krituma dēļ ir palikusi neapmaksāta kredīta daļa, kuru bankai teorētiski ir iespēja pieprasīt neierobežotu laiku.
"Pēdējo desmit gadu laikā esam norakstījuši jau aptuveni 15 miljonus eiro, bet visas šīs situācijas ir bijušas iespējamas tāpēc, ka kredītņēmējs ir bijis gatavs dialogam un, protams, arī sasniedzams. Klients ir bijis racionāls par sava tā brīža finansiālo situāciju, bankai dodot skaidru atbildi, kādu līdzdalību un no kādiem līdzekļiem atlikušā parāda kopējā dzēšanā tas ir gatavs uzņemties. Mūsu pieredze rāda, ka brīdī, kad klientam ir dota iespēja racionāli novērtēt, ka no kopējā parāda tam ir iespēja samaksāt, piemēram, 10% vai 20%, kredītņēmēji ir gatavi dialogam un arī banka ir nākusi pretī, dzēšot atlikušo," skaidroja Tetere.
Viņa piebilda, ka līdz šim ir bijuši 288 gadījumu, kad banka veic daļēju vai pat pilnu atlikušā kredīta dzēšanu, jo kredītņēmēja šī brīža vai vidēja termiņa sociālais, finansiālais un veselības stāvoklis nekad neradīs iespēju atlikušo parādu nodzēst. Tomēr, lai tas notiktu, šiem klientam proaktīvi jāiniciē šī saruna ar banku un bieži ir grūti klientu uz šādu dialogu pierunāt.
"Patlaban ir ļoti grūti novērtēt šādas parādu norakstīšanas tiešu ietekmi uz ekonomiku, manuprāt, tas vairāk uzlabo cilvēku emocionālo stāvokli, jo saistību esamība un apziņa par dzēšanas neiespējamību nav pati vieglākā sajūta, līdz ar to tas primāri ļautu tiem, kam šādas saistības vēl ir, nedaudz mazināt sociālo spriedzi gadījumos, ja cilvēks ir labticīgs un uzņemas atbildību par savām saistībām," piebilda Tetere.
"Swedbank" Hipotekārās kreditēšanas atbalsta daļas vadītājs, Finanšu nozares asociācijas Kreditēšanas komitejas līdzpriekšsēdētājs Ainars Balcers norādīja, ka ievērojamais iedzīvotāju skaits, kas patlaban ir nonācis sava veida finanšu izolētībā neatgūstamu vai drīzāk bezcerīgu parādu dēļ, kas palikuši arī pēc tam, kad visi iespējamie risinājumi ir izmantoti, tostarp pārdoti īpašumi, nav labas ziņas ekonomiskajai attīstībai ilgtermiņā.
"Mūsu pieredze rāda, ka šī problēma tiešām pastāv un tā īsti vairs nav risināma, jo, ja aizdevums ir ņemts vēl pirmskrīzes periodā un parādsaistības ir atzītas par neatgūstamām, tad tās lielā mērā paliek tehniskas, tādas ar kurām īsti neko vairs nevar iesākt. Risks, kas saglabājas šīs saistības nedzēšot, mēs faktiski izslēdzam no normālas finanšu aprites daļu sabiedrības," skaidroja Balcers.
Viņš pauda viedokli, ka no tautsaimniecības viedokļa, lielāka vērtība būtu palīdzēt šai sabiedrības daļai atgriezties normālā ekonomiskā dzīvē.
Vienlaikus šāds solis nedrīkstētu radīt sabiedrībā viedokli, ka saistības nav jāpilda un būtu jānovērtē, kas ir tie gadījumi, kad šāda palīdzība ir objektīvi pamatota, uzsvēra Balcers.