Vardarbība ir rūgta ikdiena, žurnālisti nonākuši pie šāda secinājuma sērijā “Sistēmas bērni”. Nesen uzmanība tika pievērsta Jelgavas bērnunamam, bet līdzīga situācija ir daudz kur, informē LTV ziņu raidījumā “Panorāma”.


Bērnu dzīves bērnunamos joprojām tiek salauztas, un valsts un pašvaldības par to vēl dāsni samaksā. Visa veida vardarbība diemžēl ir rūgta ikdiena bērnunamos un internātskolās. 

Biruta Kristapure ir mamma pieciem saviem un 34 audžubērniem, par audžumammu kļuva pirms 18 gadiem, paņemot no zīdaiņu nama Sintiju. 10 no viņas audžubērniem ir bijuši no dažādiem bērnunamiem. Un visiem 10 ir kaut kas vienojošs - piemēram, bērniem, kas dzīvojuši zīdaiņu namā, Biruta novērojusi attīstības aizturi, kas pazudusi, nokļūstot ģimenē.

„Viņš 3 gadu vecumā atnāca pie mums, viņam bija rakstīts – garīga atpalicība, smaga garīga atpalicība. Šobrīd viņš mācās tehnikumā, mācās ļoti labi, starp 6 un 7 ballēm, un galvenais – vesels,” stāsta Biruta.

Dace Dzedune ir adoptējusi brālīti un māsiņu, kas zīdaiņa vecumu pavadījuši bērnunamā. Viņa bērnunamu salīdzina ar cietumu, jo piesaistes personas trūkums bērniem atstājis sekas.

„Lai cik mīksta būtu gulta, lai cik foršs būtu tas rāpulītis, bet, ka tevi nepaņem rokās, ka nespoguļo, ka tev nav tā viena cilvēka... Tad rodas tie dīvainie bērni, tie deviantie bērni, tie agresīvie bērni, ar kuriem sistēma pēc tam vairs nevar tikt galā. Tad ir jākliedz, jāsit un jāsūta pie psihiatra. Tas ir tas, kas ir izdarīts ar viņiem agrīnā bērnībā,” sistēmu ar asarām acīs raksturo Dace.

Liela daļa Birutas bērnu bērnunamā ir piedzīvojusi dažāda veida vardarbību. Daži emocionālu, daži fizisku. Daži izstāsta uzreiz, daži sāk runāt tikai tad, kad pieauguši.

„Bērnunamā, kad ir kaut ko nogrēkojies, liek stāvēt un bez žēlastības. Tā viena meitene, viņai tagad jau ir 23 gadi,  saka – tas bija briesmīgi. Viņa saka – tu lūdzies, ka tu klausīsi, un vienalga tev liek stāvēt līdz vēlai naktij, soda ar aukstu dušu,” stāsta Biruta.

Policijā un prokuratūrā netiek atsevišķi klasificētas lietas par vardarbību pret bērniem institūcijās, taču nevalstisko organizāciju pārstāvji pārliecināti, ka lauvastiesa pāridarījumu tiek noklusēta.

„Domāju bērnam nav arī drošības, ka viņu uzklausīs un noticēs, kas tur notiek, un ka viņu pasargās,” uzskata  biedrības “Latvijas bērnu labklājības tīkls” pārstāve Daiga Eiduka.

"Es domāju, ka daudz kas nenonāk līdz tiesībsargājošajām iestādēm, jo ir jābūt iesniegumam. Kurš to iesniegumus uzrakstīs? - jo viņš ir viens. Viņam neviena nav,” skaidro Eiduka.

„Ar visizturīgākajiem nerviem cilvēks kaut kādā brīdī salūst un, protams, sākas psihoemocionālas problēmas, sākas psihosomatiskas indikācijas. Protams, ka ir uzvedības novirzes. Bet tā vietā, lai ar bērnu strādātu, lai ar ģimeni strādātu, ķēdītes secībā viņu ievieto vēl psihoneiroloģiskajā slimnīcā, jo viņš ir agresīvs. Protams, viņš ir agresīvs!” saka tiesībsargs Jansons.

 Speciālistu novērojumi liecina, ka bērnunami nav vienīgās vietas, kas bērnus audzinošos nolūkos nosūta uz psihoneroloģiskajām slimnīcām.

Birutas audžumeita Sintija stāsta: „Ļoti bieži mani apmeloja, zēni bija nozaguši naudu, es biju vainīga. Nedeva ēst, bija sods,” atceras Sintija.

„Vakarā man Sintija piezvanīja, ka viņu no rīta ved uz psihiatrisko slimnīcu. Es no rīta klāt. [..] Es nopirku, ļoti dārgas bija tās zāles, kas viņai nepieciešamas. Ko es zinu, es jau neesmu ārsts, - bet Sintija pēc tam palika pilnīgi kā dārzenis,” stāsta Biruta.

„Kad es skolā iedzēru zāles, es visu laiku gulēju, nebiju savā ādā. Visu laiku gulēju un gulēju,” piebilst Sintija.

Nomainot skolu, Sintijai vairs neviens nenorādīja uz psihisku saslimšanu, nelika lietot medikamentus. Audžumamma norāda - atšķirībā no Sintijas, daudziem bērniem vecāki nespēj iestāties par viņiem un aizstāvēt.

LSM.lv