Kā piespiest cilvēku samaksāt par savu mājokli divreiz? Kā daudzdzīvokļu māju iemītniekus piespiest kļūt par sveša biznesa vergiem? Kā nekustamā īpašuma tirgu pārvērst par nacionālo interešu ķīlnieku? Jā, un kā uzrakstīt likumu, kuru, izņemot tā autorus, nespēj saprast neviens? Mēs par to pastāstīsim, kā piemēru ņemot nekustamā īpašuma tirgu, kurš pēdējo 20 gadu laikā ir kļuvis par valdošo partiju tādu kā eksperimentālo lauciņu.


1.Kā nekustamā īpašuma tirgu iebāzt ledusskapī

Visi labi atceramies, kas notika ar uzturēšanās atļauju (UA) programmu ārzemniekiem. No sākuma Latvija apmaiņā pret investīcijām viesmīlīgi atvēra durvis visiem apmesties gribētājiem, šajā jautājumā par pamatu ņemot pasaules pieredzi. Tomēr netika ņemts vērā, ka pasaules pieredzē nav bijuši gadījumi, kad politiķi tik atklāti iejaucas ekonomiskajos procesos.

No 2009. līdz 2014. g. - programmas piecu gadu pastāvēšanas laikā – UA Latvijā ieguva 13 518 ārzemnieku. Viņi jaunos nekustamā īpašuma objektos, pārsvarā jaunceltnēs Rīgā un Jūrmalā, ieguldīja apmēram 1,2 miljardus eiro. Tirgus netika aizvērts pakāpeniski, tas tika aizcirsts vienā mirklī pēc tam, kad 2014. gadā pēc Nacionālās apvienības veiktās šantāžas UA likums tika padarīts stingrāks, investīciju slieksni paaugstinot divas reizes – līdz 250 tūkstošiem eiro, bet paši investori tika nosaukti par draudu nacionālajai drošībai.

Principā investori, ja gribētu, būtu varējuši vēl pavārtīties šajā politiskā marasma peļķē, pievērt acis uz apvainojumiem, turpināt pirkt dārgākos īpašumus, tomēr nerezidenti vienkārši pazuda no nekustamā īpašuma tirgus. Un tirgus sabruka. Jūrmalā tas praktiski “nomira” vispār, darījumu skaits nokritās par 80%, bet pieprasījums pēc UA samazinājās desmit reizes. Arī Rīgā tie elitārie dzīvokļi, kuri nerezidentiem bija “pa kabatai,” tāpat vairs netika izpārdoti. Pilsētas centrs sāk pārvērties par tukšu vietu, šodien saka nekustamā īpašuma speciālisti, norādot, ka drīz mums nāksies būvēt nezin ko, lai nebūtu kauns tūristu priekšā. Cerēt, ka šo tukšumu aizpildīs turīgi vietējie ļaudis, arī nevar – šis sociālais slānis uz ielas nedzīvo un ar dzīvojamo platību jau ir nodrošināts.

“Ārzemnieki pērk pārāk daudz dzīvokļus, tie kļūst dārgāki. Tādēļ jaunās ģimenes nevar tos iegādāties. Izdzīsim ārzemniekus – mūsējiem viss kļūs lētāks” – šādi argumenti “a la Dombrava” stilā gada laikā pārvērtā tirgu skaudrajā šodienas realitātē. Ārzemnieki aizgāja un dzīvokļus var iegādāties jebkurš vietējais pircējs. Bet nepērk. Tādēļ jautājums – kas uzturēšanās atļaujās bija slikts?

Pēc ekspertu aplēsēm, Latvija ar UA palīdzību varētu nopelnīt līdz pusmiljardam eiro gadā. Neskaitot ārvalstu investīcijas šajā sektorā. Tas nozīmē, ka pēdējo četru gadu laikā apmēram divi miljardi eiro aizpeldējuši garām Latvijai uz Bulgāriju, Grieķiju, Lielbritāniju un citām Eiropas valstīm, kur māk nodalīt politiku no ekonomikas.

2.Piebeigt investoru

Tomēr epopeja ar investoriem, kas Latvijā bija ieguvuši UA, ar to vēl nebeidzās. Pēc tam, kad Latvijā pārtrauca jaunu UA pretendentu ienākšanu, sāka ķerties pie iepriekšējiem. Tas ir, pie tiem, kuri UA bija ieguvuši laika periodā no 2009. – 2014. gadam. Un šeit valdošajiem fantāzija pietika daudzām lietām. Piemēram, ieviest maksu 5000 eiro apjomā par UA pagarināšanu. Vai aizliegt viņiem par 150 eiro lielāku nodokļu parādu – tas arī skaitās noziegums, par kuru pavisam vienkārši var zaudēt tiesības dzīvot Latvijā.

Turklāt skrūves sāka pievilkt arī ar administratīvā resursa palīdzību. Piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde investoriem, kuri īpašumus bija iegādājušies pirms četriem vai pieciem gadiem, sāka uzdot jautājumus par viņu naudas izcelsmi. Nezin kāpēc pirkuma brīdī šis jautājums pārvaldi maz interesēja, vienkārši tagad mainījies attieksmes vektors pret šādiem investoriem.

Saprotams, ka tāds jautājums principā ir vietā, tomēr par šo tēmu vienmēr ir atbildējušas bankas. Svarīgi arī tas, ka Latvijā noilguma termiņš nodokļu jautājumos ir trīs gadi, bet praksē – četri gadi. Tas nozīmē, ka pēc šī termiņa cilvēks var vairāk neglabāt nekādus ar nodokļiem saistītus dokumentus, pat no likumiskā viedokļa. Bet kuram tad šī patiesība ir vajadzīga?

Turklāt Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ļoti bieži sāka ievilkt ikgadējās izskatīšanas par UA pagarināšanu. Konkrēta situācija: cilvēks ir iesniedzis dokumentus ID kartes pagarināšanai, piemēram, divus mēnešus līdz tās derīguma termiņa beigām. Bet viņam pagarina izskatīšanas termiņu uz trīs mēnešiem, un atlikušajā mēnesī cilvēks faktiski paliek bez dokumentiem. Viņš var atrasties vai nu Latvijā, vai savā dzimtenē, bet pēdējā gadījumā viņš iebraukt Latvijā, lai saņemtu dokumentus, var tikai ar vienreizējās vīzas palīdzību. Aizbraukt uz citu Šengenas zonas valsti arī viņš nevar. Tad iedomājaties, kā jūtas biznesmenis, kurš nevar normāli iebraukt Latvijā, kur atrodas viņa bērni un ģimene. Un šādi gadījumi jau kļuvuši par masveidīgu parādību.

Advokātu biroja “Padva un partneri Baltija” partnera Mihaila Parinova vērtējumā pēdējā gada laikā investoru skaits, kas interesējas par Latvijas UA, samazinājies kā minimums 15 reizes. Tajā pašā laikā 10% investoru, kas jau saņēmuši UA, nav vēlējušies tās pagarināt jauno birokrātisko šķēršļu un administratīvās pretdarbības metožu dēļ. Pēc eksperta domām, Latvija drīz kļūs par pašu nepievilcīgāko valsti Eiropā UA saņemšanai. Pēc būtības tā par tādu jau kļuvusi: tur tiešām vajag lielu izdomu, lai aizvērtu durvis ne tikai tiem, kas vēlas Latvijā iztērēt savu naudu, bet arī izmest aiz lieveņa tos, kas naivi šo valsti uzskatīja par savām otrajām mājām.

3.Pastāsti par savu zemi!

Vēl viens nacionālistu likumdošanas izlēciens ir vēlme pārdot zemi tikai tiem ārvalstniekiem, kuri apguvuši latviešu valodu. Un šī vēlme ļoti ātri materializējās likumā, izejot Saeimā visus lasījumus. Kad likumu izlasīja prezidents (iespējams, izlasīja ne vienu reizi vien, un ne viens pats, bet kopā ar saviem padomniekiem), viņš tajā neko nesaprata.

Spriediet paši. Ir Latvijas zeme, kas skaitās visas nācijas ieguvums. Pēc neatkarības atgūšanas šī zeme ātri tika izpārdota tiem, kam bija nauda. Un šodien lielākie zemes īpašnieki tiešā vai netiešā veidā ir cilvēki ar ārvalstu izcelsmi, kuri paši Latvijā nedzīvo, bet tajā pašā laikā šeit nopelna pieklājīgu naudu. Piemēram, vairāk nekā 19 tūkstoši hektāru Latvijas zemes pieder zviedru uzņēmumam Bergvik Skog AB; vairāk nekā 12 tūkstoši hektāru – zviedru SPP Livforsakring AB un norvēģu Storeband Livsforsikring AS; pa 5,5 tūkstošiem hektāru – ASV reģistrētajai Phemus Corporation un dāņu Kurland ApS; pa trīs tūkstošiem hektāru – Islandes pilsonim Timotijam Džozefam Kellijam un zviedru Skogssallsapet.

Turpināt nav jēgas – lielāko zemes īpašnieku sarakstā pamatnācija ir pārstāvēta ļoti maz. Un tas atkal satrauca īstos Latvijas patriotus. Kā tad tā, viņi pat latviski runāt nemāk! – nodomāja patrioti un uzrakstīja jaunu likumu, saskaņā ar kuru nākamajiem Latvijas zemes īpašniekiem būs nepieciešams zināt latviešu valodu. Lai viņi varētu ar zemi rīkoties. Un lai latviešu valodā varētu pastāstīt par to, kā viņi grasās izmantot nopirktos zemes gabalus.

Šo argumentu nesaprata arī prezidents, norādot uz to, ka likumā nedrīkst būt tik neskaidri nosacījumi, kas apdraud šo nosacījumu precīzu izpildes iespējamību. Vēl vairāk, prezidents ir pārliecināts: neprecizitāte rada visatļautības un korupcijas risku, kad šo neskaidrību dēļ likums var tikt izmantotas ļaunprātīgi vai atsevišķu personu interesēs.

Vai likuma autori paši ir sapratuši šo rekomendāciju jēgu? Par to mums nav nekas zināms.

4.Zemes īpašnieki pret iedzīvotājiem

  1. gadā Latvija atzīmēja zemes reformas beigas, kura turpinājās no 1990. līdz 2008. gadam. Tās pamatjēga bija atdot zemi īpašniekiem, kas viņiem vai viņu radiniekiem bija īpašumā līdz 1940. gada 21. jūlijam, proti, līdz tās nacionalizācijai. Tajā pašā laikā reformas mērķis bija arī dot citiem Latvijas iedzīvotājiem iespēju iegādāties zemi īpašumā un mainīt tās izmantošanas nosacījumus atbilstoši tirgus ekonomikas apstākļiem.

Un viss būtu bijis lieliski, ja vien “gudrie” Latvijas likumdevēji likumos par zemes reformu un dzīvojamo māju privatizāciju nebūtu izdomājuši dot tiesības uz īpašumu bez jebkādas savstarpējas vienošanās ar valsti. Tā radās piespiedu nomas fenomens, kad ēku un zemes īpašnieki ir spiesti slēgt nomas līgumus pēc varas uzstādītajiem noteikumiem.

Vienkāršāk runājot, sanāca tā, ka mājas dzīvokļi pieder dzīvokļu īpašniekiem, bet zeme zem ēkas – citām personām. Tas ir tiks jocīgs juridisks un tiesisks nonsens, ka tas pavisam mierīgi varētu tikt iekļauts pasaules pašu muļķīgāko likumu topā.

Bet pēc tam iedzīvotājus “piebeidza” ar likumu, kurš noteica maksimālo nomas likmi 6% līmenī, neskaitot 1,5% zemes nodokli. Tāda neslikta samaksa par iespēju dzīvot savā dzīvoklī, kurš nelaimīgas sakritības rezultātā atrodas uz citas privātas zemes. Likums nosaka, ka zemes īpašnieki, kuri nav ieguldījuši ne centa dzīvojamā rajona zemes labiekārtošanā, regulāri saņem savu tiesu, bet cilvēki maksā nezinot par ko, nereti tādēļ liedzot sev nepieciešamās zāles, ēdienu vai drēbes.

Tagad, kad vairāk nekā 4000 dzīvokļu īpašnieki ir saņēmuši ne vienkārši lielus, bet gan nenormāli lielus, rēķinus (600 līdz 700 eiro apmērā!) par zemes nomu, kas atrodas zem viņu mājas un pieder atsevišķiem uzņēmīgiem darboņiem – juristiem, kļuva skaidrs, ka ar šo dalīto īpašumu steidzami kaut kas ir jādara. Jo zemes īpašnieku zemes nomas zelta dzīsla pēc būtības ir likumīga laupīšana attiecībā pret tiem, kam nākas par visu to maksāt.

Vēl vairāk, cilvēki var kļūt par vergiem līdz mūža galam, kad līdz kapa malai nāksies atdot pēdējo par tiesībām dzīvot savā dzīvoklī. Bet ko darīt – atbildes uz šo jautājumu pagaidām nav. Neskatoties uz problēmas ārkārtējo aktualitāti, valdošās politiskās partijas nesteidzas risināt šo jautājumu. Tomēr skaidrs ir viens: ja arī iedzīvotājiem radīsies iespēja izpirkt zemi zem savas mājas, tad tas viņiem būs daudz dārgāk, nekā par zemi samaksāja tie, kuri uz to būvēja savu biznesu. Kā teikt, jebkurā gadījumā gatavojiet naudiņu…

  1. Ar kadastru pa dzīvu miesu

Nav jēgas aprakstīt situāciju, kura izveidojusies pēc neprātīgā nekustamā īpašuma nodokļa pieauguma – sabiedrība par šo tēmu “vārās” jau vairāk nekā mēnesi. Un izskatās, ka varas koridoros spējuši vienoties par to, kādam jābūt nekustamā īpašuma nodoklim. Kā minimums tādam, lai cilvēki spētu to samaksāt. Un nelīstu ātro kredītu jūgā, lai segtu nodokļa parādu, vai vēl sliktāk – pārdotu savas ģimenes relikvijas.

Atgādināsim, ka visa šī jezga ap nekustamā īpašuma nodokli radās no tā, ka mūsu Tieslietu ministrijā un tai pakļautajā Valsts Zemes dienestā ne pārāk saprot kadastra vērtības būtību. Kā arī to, kā tai vajadzētu ietekmēt īpašuma nodokli.

Ja viņi svēti tic, ka kadastrālā vērtība jāpielīdzina tirgus vērtībai 85% apjomā, tad kur ir ekonomiskie pamatojumi šiem aprēķiniem? Kāpēc cilvēkam, kurš savā dzīvoklī nodzīvojis, pieņemsim, 30 gadus, par to nodokļa veidā jāmaksā kaut kādas mītiskas tirgus cenas? Jo fakts, ka jums blakus māju nopircis miljonārs, nepadara par miljonāriem veselu rajonu. Lai cik patīkama šāda kaimiņu būšana nebūtu… Bet tieši pēc šādas loģikas vadās mūsu kadastra speciālisti.

Tomēr paliek cerība, ka šis, atklāti sakot, muļķīgais likums tiks pārskatīts tuvāko divu gadu laikā. Par to šajā nedēļā konceptuāli vienojās valdība. Uz diviem gadiem tiks iesaldēts īpašuma kadastrālās vērtības pieaugums, bet Zemes dienests beidzot varēs tikt skaidrībā kā taisnīgi pārveidot kadastrālo vērtību, lai tā atbilstu mājokļu īpašnieku interesēm.