Ar skarbu viedokli par iespējamo iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā klajā nācis laikraksta "Diena" komentētājs Romāns Meļņiks.
"Proti, lai saņemtu atbildes, kas derīgas šāda šķirošanas biznesa pārstāvju propagandai, nepieciešams vien "pareizi" noformulēt aptaujas jautājumus. Šajā gadījumā jautājums, uz kuru ir 88% apstiprinošu atbilžu, acīmredzot formulēts šādi: "Vai atbalstāt tādas iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā, kas paredzētu iespēju iedzīvotājiem atgūt samaksāto depozīta maksu par stikla, plastmasas, alumīnija iepakojumu, to nododot taras pieņemšanas automātā vai punktā?" Skaidrs, ka teju vai visi atbalsta iespēju saņemt naudu, neiedziļinoties detaļās, kuras savukārt ir ārkārtīgi izšķirošas. Ja jautājums būtu: "Vai esat gatavi vairāk maksāt par sadzīves atkritumu izvešanu un, pērkot produktus, piemaksāt par iepakojumu, lai pēc tam, nododot nebojāto taru, daļu piemaksas atgūtu?", atbildes būtu pavisam citas. Proti, ja reiz piesaucam naudu, ko iegūs, jāpiesauc arī nauda, ko par to visu maksās, jo tos taras pieņemšanas automātus vai punktus ar visām noliktavām, speciālo transportu un personālu taču neviens mums negrasās uzdāvināt – par visu maksāsim mēs paši un dārgi.
Atcerēsimies, ka arī par "zaļo" enerģētiku ar visām šobrīd bēdīgi slavenajām koģenerācijas stacijām sākotnēji bija vispārīga jūsma, īpaši, sadzirdot, ka tā kļūsim energoneatkarīgi no Krievijas, savukārt tad, kad mūsu rēķinos par elektrību parādījās īpašā OIK sadaļa, attieksme radikāli mainījās. Izskatās, ka ar iepakojuma depozīta sistēmu tiekam stumti un bīdīti tādās pašās lamatās.
Šajā gadījumā svarīgāka esot humānā ideja par vides piesārņojuma mazināšanu? Tad jāsaka – cik gan naivam jābūt, lai kam tādam noticētu... Piemēram, ja PET pudeles, kuru nodošanas automātus raujas ieviest visātrāk, ir videi nedraudzīgas, loģisks solis būtu ierobežot to ražošanu un lietošanu. Vai tā būs, ja uzstādīs to nodošanas automātus? Nē! Lai investīcijas atpelnītos un šis "jaunā OIK" bizness zeltu un plauktu, tukšo pudeļu pieplūdumam būs jābūt nepārtraukti lielam. Tātad arī veikalu plauktos šī teorētiski apkarojamā iepakojuma veida īpatsvars tikai pieaugs. Vai grāvjos un mežmalās būs mazāk to pašu PET pudeļu? To arī ir pamats apšaubīt. Jo, pirmkārt, automāti pieņems tikai veselo taru, tātad bojātā nevienam nerūpēs, to neviens neuzlasīs. Otrkārt, nabadzīgie, kas gribēs piepelnīties, uzlasot un nododot pudeles, nestaigās taču milzu attālumus pēc katras pudeles kaut kur ceļmalās.
Un uz ko tad mēs tiekam mudināti? Nevis uz rūpēm par to, lai apzinīgi šķirotu, nemestu atkritumus, kur tiem nav vietas, bet lai lasītu citu nomesto, turklāt pat ne idejas (kā Lielajā talkā), bet sīknaudas dēļ. Tā nešķiet? Bet ko rāda televīzijas sižetos par šo tēmu? Ka kaimiņvalstīs trūcīgie šādi piepelnās. Tas būtu risinājums sociālajām problēmām? Sak, ja nav naudas iztikai, ej lasīt pudeles? Piedodiet, pazemojoši. Un pat ne individuālā, bet nacionālā līmenī."